Kas jāzina vecākiem, lai bērns veiksmīgi iekļautos skolas dzīvē?

putnins

Šis vecums ir laiks, kad bērna dzīvē sākās pirmais sociāli nozīmīgais darbs – mācības. Tāpēc E. Ēriksons par šī vecuma atslēgas vārdu izvēlējies – kompetence.

Tas nozīmē, ka labvēlīgos apstākļos, nepieciešamā atbalsta un veiksmīgas iepriekšējās attīstības rezultātā bērnam veidojas prasmes un iemaņas attīstīt savas spējas un sasniegt arvien labākus rezultātus vecumam atbilstošos uzdevumos.

Nelabvēlīga iznākuma gadījumā bērnam veidojas mazvērtības izjūta. Izjūta, ka nespēj veikt to, kas no viņa tiek sagaidīts. Tā rezultātā bērns var pārstāt censties, viņam var veidoties dažādi kompleksi, pasivitāte vai pretēji – kompensējoša uzvedība ar agresīvitāti un demonstrativitāti. Tas saistīts ar to, ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešamība pēc uzmanības. Ja pieaugušie nedod iespēju bērnam sevi pierādīt pozitīvā veidā, tad bērns “paņems” uzmanību ar negatīvu rīcību. Šī vecuma neapzinātie jautājumi, kurus bērns sev uzdod – Vai es varu kļūt tik prasmīgs, lai pielāgotos un izdzīvotu?

Sākumskola ir laiks, kurā skolas uzdevums(cieši sadarbojoties ar vecākiem) ir iemācīt bērnam mācīties. Tas nozīmē, ka bērnam jāizveido mācīšanās ieradumi. Vecākiem savs bērns ir jāatbalsta mācību procesā. Katram bērnam vajadzība pēc atbalsta veida un daudzuma mācībās var atšķirties. Tas vecākiem jāizjūt pašiem. Tāpat ļoti ieteicams cieši sadarboties ar skolotājiem un skolas atbalsta personālu. Bērna izglītība lielā mērā ir atkarīga no viņam tuvo pieaugušo atbalsta un sadarbības. Vecākiem ieteicams pašiem izrādīt iniciatīvu un izstāstīt skolotājai par savu bērnu, par viņa stiprajām pusēm un grūtībām, izrādīt interesi par mācību procesu, kā arī idejas iespējamajam atbalstam skolotājai skolas gaitā. Tas pedagogam veido priekštatu par ģimeni, rūpēm, ko bērns saņem no vecākiem. Tas ir labs solis sadarbības uzsākšanai. Kā arī bērnam sniedz drošības un atbalsta izjūtu mācību procesā. Jo tieši sākumskolā bērni piedzīvo stresu un satraukumu, par kuru mēs pieaugušie pat nenojaušam. Tāpat pie mācību iemaņu apgūšanas bērnam svarīgi iemācīt saprast uzdevuma noteikumus. Nereti vecāki ir apjukuši – mājās bērns lieliski saprot uzdevuma noteikumus, tos atrisina pareizi, bet skolā, īpaši pārbaudes darbos pieļauj kļūdas. Tas norāda uz to, ka mājās uzdevuma noteikumus vecāki ar bērniem lasa savādāk kā bērns skolā. Mājās nereti vecāki paši tos lasa priekšā, izlasa līdz galam. Sadala pa posmiem. Savukārt, skolā bērni bieži uzdevuma noteikumus neizlasa līdz galam. Bet, izlasa pirmo teikumu, kaut ko saprot un piedomā tālāko saturu paši. Tāpēc mājās jālūdz bērnam pašam lasīt uzdevuma noteikumus, ja nepieciešams – zīmēt, izskaidrot, likt sadalīt pa posmiem. Pats galvenais – mazajam cilvēciņam jāsaprot, ka uzdevums jāizlasa līdz galam, neizdomājot savus variantus. Pirmajās klasēs praktiski atrisināt uzdevumu bērniem nav grūtības. Lielākās grūtības sagadā izprast uzdevuma noteikumus, ko var veiksmīgi apgūt.

Nereti vecākiem ir jautājums – kā palīdzēt bērnam pildīt mājas darbus? Cik lielā mērā iesaistīties? Kad jāļauj bērnam pašam uzņemties atbildību? Kā jau rakstījām, katram bērnam šī vajadzība ir individuāla. Citi vecāki pilda kopā ar savu bērnu mājas darbus līdz 7.klasei, citi jau 1. klasē jūt, ka bērns veiksmīgi tiek ar visu galā. Tomēr, īpaši uzsākot 1.klasi, bērnam ir jāsajūtās, ka šajā sociāli nozīmīgajā darbā viņš nav viens. Lai vecāki neuzņemtos par daudz, bet bērns justos atbalstīts, ieteicams kādam no vecākiem atrasties tajā pašā telpā, kurā bērns pilda mājas darbus. Nereti vakaros, kad mazais cilvēciņš pilda savus mājas darbus, mamma darbojas virtuvē, tētis arī dara kādus mājas darbus, mazais brālis vai māsa spēlējas – tas var radīt izjūtu, ka viss interesantais notiek ārpus viņa istabas. Tādā veidā skolnieciņam būs grūti koncentrēties, viņš domās par saviem mīļajiem, bieži nāks ar dažādiem jautājumiem, kas signalizē par viņa vajadzību pēc uzmanības, kopābūšanas, atbalsta. Tāpēc, ja viens no vecākiem ir istabā, kur bērns mācās, ir ļoti nozīmīgi. Māmiņa vai tētis var mierīgi sēdēt, lasīt grāmatu vai adīt utt. Nav jābūt tieši blakus bērna rakstāmgaldam un nav nemitīgi jāseko bērna pierakstītajam. Viena vecāka klātbūtne bērnam veidos apziņu, ka tieši te un tagad notiek svarīgas lietas, nevis ārpus viņa istabas. Kāds no vecākiem ir ar viņu kopā telpā un, vajadzības gadījumā, atbalstīs.

Nereti vecākiem nākas izvēlēties, kādā vecumā sūtīt savu bērnu uz skolu 6 vai 7 gados. Par bērna gatavību skolai liecina vairākas pazīmes. Pirmkārt, nevar skatīties tikai uz lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas apgūtajām iemaņām. Pat, ja bērns ļoti labi lasa, rēķina utt., tas nav rādītājs, ka viņš ir gatavs skolai. Intelektuālās spējas nenorāda un emocionālo briedumu. Kas ir būtiski, lai bērns veiksmīgi adaptētos skolai? Kam jāpievērš uzmanība mājās?

  • Emocionālā gatavība. Lai bērns veiksmīgi adaptētos, viņam jābūt pietiekoši labi attīstītai gribai, pacietībai izpildīt noteikumus. Jo emocionāli vēl nenobriedušāks bērns, jo viņa egocentriskā domāšana ir spēcīgāka. Tas nozīmē, ka uz skolā mācīto viņam būs grūti paskatīties no cita redzes leņķa, izņemot savējo. Tas var veidot dusmas, apjukumu un nevēlēšanos turpināt apgūt jauno. Tādā veidā viss prieks, kas parasti bija uzsākot skolas gaitas, ātri mazinās. Bez tam, bērniem, kuri uz skolu ir atvesti par ātru un šī situācija nav piemērota, nereti tik ļoti skola neiepatīkas, ka nākamajos gados kļūst pat neiespējami iegūt prieku par mācībām, kaut emocionālā gatavība skolai jau sasniegta.
  • Fiziskā gatavība. Skolā bērnam būs jāspēj 40 min. nosēdēt gandrīz bez pātraukuma. Protams, skolotāji maina mācību metodes, lai bērnam ir iespēja pārslēgt uzmanību, tādā veidā dažādojot stundas norisi. Tomēr atšķirība starp bērnudārza vai mājas vidi un laika pavadīšanu ir būtiska. Pirmajās klasēs bērniem ļoti labi ir attīstīta ir lielā muskulatūra. Bērni ir kustīgi, viņiem patīk skriet, lekt utt. Daudz mazākā mērā ir attīstīta sīkā motorika, skolā tik nepieciešamās pirkstu kustības. Skolā būs daudz jāraksta, jāgriež, jālīmē utt. Tas nozīmē, ka bērni, kuriem pirkstiņi kustēsies ātrāk, spēs laicīgi izdarīt savus darbiņus un labāk arī emocionāli jutīsies. Turpretī, ja rakstīšana sagadās neērtības, pikstiņi sāks sāpēt vai rokdarbi izskatīsies nevīžīgi, bērna mācību motivācija un prieks par mācībām mazināsies. Ieteicams mājās, brīvajā laikā, caur spēlēm trenēt pirkstiņus. Sienot kurpju auklas, veidojot no plastilīna figūriņas, rakstot uz tāfelītes ar krītiņiem, palīdzot mammai virtuves darbos, novācot dārzā ražu, piemēram, atlasot pupiņas, zirņus utt.
  • Apgūtie termini. Skolā bērnam nāksies apgūt lielu daudzumu jaunas informācijas. Lai tas notiktu veiksmīgāk, vecākiem ieteicams pārliecināties, vai viņu bērns zina pamatjēdzienus, kas nepieciešami apmācības procesā, piemēram, lielāks, mazāks, lapas stūris, centrs, aplis, trīsstūris, līnija, vertikāli, slīpi, labais, kreisais utt. Ja bērna vārdu krājums nav pieteikošs, viņam var būt grūtības saprast jaunās mācību vielas kontekstu.

Ja vecāki nav pārliecināti, vai paši spēj noteikt sava bērna gatavību skolai vai skolā rodas adaptācijas grūtības, iesakam griezties pie psihologa, lai kopīgi saprastu labāk savu bērnu un laicīgi spētu palīdzēt.

Kā arī svarīgi izvēlēties bērna vajadzībām, temperamentam, raksturam, viņa būtībai atbilstošu izglītības iestādi. Vai tā būs liela skola vai maza, ar virzību uz augstiem akadēmiskiem sasniegumiem vai citu interešu attīstīšanu, ar iespējām attīstīt radošumu vai iemācīties strādāt komandā utt. Ne vienmēr tas, kas vecākiem šķiet svarīgi, bērnam nāk par labu. Te svarīgi saprast bērna vajadzības un spējas, atlikt malā vecāku ambīcijas un nepiepildīto sapņu realizāciju savā bērnā. Piemēram, mūsdienās arvien vairāk ir bērni, kuriem grūti adaptēties skolās ar lielu bērnu skaitu, ko pavada arī liels troksnis. Mēs dzīvojam ļoti skaļā sabiedrībā, kurā informācija pārpudina mūsu ikdienu. Bērni no tā var ciest. Tāpēc būtiski, lai mazajiem skolēniem, pēc skolas, būtu laiks, kad viņi var pabūt pilnīgā klusumā. Tas dod iespēju atreaģēt apkārtējās vides nemitīgi sniegto informāciju. Ļoti bieži ģimenēs ir izveidojies ieradums, atnākot mājās, ieslēgt televizoru, datoru. Tas nozīmē, ka īpaši pilsētā dzīvjošam bērnam, praktiski nav iespēja būt klusumā. Bet klusums ir būtisks mūsu garīgās veselības veidotājs. Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri no bērnības ir skaļā vidē, vēlāk nespēj pieņemt klusumu, viņiem nemitīgi nepieciešms kāds fona troksnis. Šādi cilvēki vecumdienās jūtās daudz vientuļāki kā tie, kas ir auguši klusumā. Viņiem ir bail no klusuma, bail no patiesības, kuru var ieraudzīt klusumā.

Lai sākumskolas vecuma bērns spētu mācības apgūt veiksmīgāk, vakaros gulēt jāiet plkst. 21 00. Pirms aizmigšanas būtiski, lai pēdējais piedzīvotais ir mierīgas, mierīgas sarunas. Televizora skatīšanos vai citu tehnoloģiju lietošanu labāk atstāt citam laikam.

Mag. Psych. Daina Žurilo

*Materiāla vai tā daļu pārpublicēšanas gadījumā jānorāda: autore Mag. Psych. Daina Žurilo, publicēts no www.psihologukonsultacijas.lv